— Elīna, nopērc torti! Šodien mums ir prieks! — mamma Dace staro, sniedzot naudu. Es sastingstu ar mācību grāmatu rokās. Prieks? Mūsu divistabu pieciem cilvēkiem? Sirds nodreb — vai tiešām jauns dzīvoklis…
— Kāds prieks?
— Vakarā uzzināsi! Nopērc “Putnu pienu”, tētim garšo.
Izeju no mājas, cieši turot naudu. Varbūt beidzot? Varbūt vecāki paņēmuši hipotekāro kredītu trīs istabu dzīvoklim? Vai vismaz apmaiņu atraduši? Veikalā stāvu pie tortes vitrīnas. “Putnu piens” — visdārgākā. Bet, ja dzīvoklis, tad var atļauties iztērēties.
Atgriežos mājās. Caurstaigājamā istabā Rūdolfs samētājis konstruktoru pa visu grīdu. Mazā Paula blakus istabā brēc — atkal kaut ko nav sadalījusi ar brāli.
— Rūdolf, savāc! Cik reizes jāsaka.
— Pati savāc. — atbild desmitgadīgais brālis.
Pārkāpju detaļām, ielieku torti ledusskapī. Apsēžos pie galda — rīt kontroldarbs ķīmijā. Bet kāda ķīmija, kad Paula ar brēcieniem iebrāžas istabā.
— Elīna. Rūdolfs man mantu atņēma.
— Viņa pirmā sāka. — sauc brālis no gaiteņa.
— Abi klusu.
Cenšos nomierināt māsu, paralēli risinot uzdevumus. Galvā viena doma — drīz pārvāksimies. Noteikti pārvāksimies. Vakarā visa ģimene pie galda. Tētis Mārtiņš svinīgi griež torti. Mamma Dace mīklaini smaida.
— Nu ko, bērni, gatavi jaunumiem?
Saspiedu dūres zem galda. Tūlīt. Tūlīt pateiks.
— Jums būs brālītis vai māsiņa!
Klusums. Rūdolfs priecīgi iesaucas. Paula sasit plaukstas — viņa vēl maza, nesaprot.
Bet es sēžu un nespēju pakustēties. Ausīs džinkst.
— Elīna, kas tev ir? — mamma Dace pieliecas pie manis. — Neesi priecīga?
— Kur viņš gulēs? — balss sveša, aizsmakusi.
— Kā kur? Sākumā ar mums, pēc tam kaut ko izdomāsim.
— Ko izdomāsim? Ko? Mums ir divas istabas. Viena caurstaigājama. Mēs ar Rūdolfu kā siļķes bundžā.
— Elīna. — tētis Mārtiņš sarauc pieri. — Kāds tas tonis?
Pielecu kājās. Krēsls nokrīt.
— Un kādam jābūt tonim? Priecīgam? Mēs esam pieci šajā mazajā kastē. Būs seši. Kur jūs vēl vienu taisāties iespiest?
— Tas nav caurums, bet mūsu mājas. — mamma Dace kļūst ne visai priecīga. — Mēs esam draudzīga ģimene.
— Draudzīga? Es nevaru mācīties — mūžīgi kāds brēc. Nevaru normāli gulēt — Rūdolfs līdz pusnaktij telefonā. Nav kur pārģērbties — istaba caurstaigājama.
— Tu esi… — mamma Dace pieceļas. — Domā tikai par sevi.
— Bet jūs par ko domājāt? Kāpēc vajag, ja nav vietas kur dzīvot?
— Bērni ir laime.
— Laime? Tā ir laime — no rītiem cīnīties par vannas istabu? Klausīties bērnu brēcienus no rīta līdz vakaram? Nevarēt būt vienam savā stūrī?
Tētis Mārtiņš klusē. Viņš vienmēr klusē, kad mamma Dace iesilst.
Lasi vēl: Atdevu draudzenei Karīnai pusi no savām drēbēm; “paldies” vietā saņēmu vien pārmetumus
— Mums ir nauda. Mašīnai ir. Vasarnīcai ir. Bet normālam dzīvoklim nav.
— Mašīna ir vajadzīga. Un vasarnīca arī.
— Kam? Kam vajadzīga vasarnīca, ja mājās nav vietas?
Izskrienu no virtuves. Istabā Rūdolfs sēž gultā, nobijies. Sagrābju jaku, somu.
— Tu uz kurieni? — čukst brālis.
— Pastaigāties.
— Elīna…
— Viss kārtībā. Guli.
Ārā auksts. Aprīlis, bet tāds ziemīgs drēgnums. Eju, kur acis rāda. Galvā viena doma — vēl viens. Vēl viens bērns mūsu kastē. Apsēžos uz soliņa parkā. Izņemu telefonu — astoņi neatbildēti zvani no mammas. Neatbildu.
Atceros, kā piektajā klasē lūdzu atsevišķu istabu. Mamma smējās: “Kāpēc? Mēs taču ģimene.” Kā septītajā lūdzos vismaz aizslietni uzlikt. “Neizdomā.” Bet devītajā klasē Evita, labākā draudzene, atnāca ciemos. Pasēdējām pusstundu — Rūdolfs skraidīja šurpu-turpu, Paula čīkstēja, televizors brēca. Evita pēc tam teica: “Kā tu tur vispār dzīvo?”
Un es nezināju, ko atbildēt. Jo nedzīvoju. Eksistēju. Telefons zvana. Tētis Atbildu.
— Elīn, nāc mājās. Mamma uztraucas.
— Lai.
— Elīna!
— Tēt, vai tu pats esi priecīgs?
Klusums.
— Nāc mājās. Parunāsim.
— Par ko? Par to, ka jūs nolēmāt par ceturto, nepadomājot, kur mēs visi satilpsim?
— Elīna, ne viss tiek mērīts kvadrātmetros.
— Jā? Un ar ko? Ar mīlestību? Mīlestība neaizstās personīgo telpu.
Atvienojos. Sēžu līdz tumsai. Pēc tam eju mājās — nav citas vietas. Mājās kluss. Mamma guļamistabā, tētis virtuvē.
— Elīna, sēdies.
Apsēžos. Tētis Mārtiņš ielej tēju.
— Saprotu, tu esi satraukta…
— Neesmu satraukta. Esmu izmisumā.
— Mēs domājām, jūs priecāsieties.
— Kurš “jūs”? Rūdolfs, kuram pašam nav vietas? Paula, kura vēl nesaprot?
— Daudzi cilvēki ir izauguši šaurībā. Un nekas, kļuvuši par normāliem.
— Par normāliem? Tēt, es ienīstu šo dzīvokli. Saproti? Nevaru šeit atrasties. Skrienu uz skolu, uz bibliotēku, jebkur, tikai lai nebūtu šeit.
Viņš novērš skatienu.
— Mēs krājam paplašināšanai.
— Cik ilgi krājat? Piecus gadus? Desmit? Pa šo laiku vasarnīcu nopirkāt, mašīnu nomainījāt…
— Tas ir citādi.
— Kāpēc citādi?
Klusē. Un es saprotu — nebūs nekādas paplašināšanas. Nekad. Istabā Rūdolfs guļ. Precīzāk, izliekas. Apguļos savā gultā — metrs no viņa. Skatos griestos. No rīta ceļos agrāk par visiem. Mamma virtuvē.
— Elīna, piedod. Es vakar pārāk asi reaģēju.
— Viss kārtībā.
— Nē, nav kārtībā. Tev kaut kādā ziņā ir taisnība. Bet saproti, mēs nevaram tagad nopirkt lielu dzīvokli.
— Bet varat ieplānot ceturto.
Viņa nopūšas.
— Bērns nav tikai izdevumi. Tā ir radība.
— Kam?
Aizeju uz skolu. Visu dienu domāju. Algebrā, literatūrā, sporta stundās. Līdz vakaram lēmums ir nobriedis. Pēc divpadsmitās klases — strādāt. Krāt. Īrēt istabu, pēc tam dzīvokli. Aiziet. Mājās nevienam nesaku. Kāpēc? Tāpat nesapratīs. Mēneši paiet. Mamma noapaļojas. Mājās kļūst vēl šaurāk — bērnu mantas, ratiņi gaitenī. Es skaitu dienas līdz izlaidumam.
— Elīna, kuru augstskolu izvēlējies? — jautā tētis Mārtiņš vakariņās.
— Nevienu.
— Kā tas ir?
— Iešu strādāt.
— “Mēs taču sapņojām…” Tētis pierunā — “Pārdomā vēl mazliet. ”
Bet es jau visu esmu izlēmusi. Jūnijā saņemu atestātu. Jūlijā iekārtojos par pārdevēju-konsultanti. Alga maza, bet tas ir sākums.
— Elīna, kāpēc tev tas vajadzīgs? — mamma apsēžas uz manas gultas. — Dzīvo mājās, mācies neklātienē.
— Mamm, man vajag savu telpu.
— Otrreiz tu par savu. Ģimene ir svarīgāka.
— Tev — jā. Man — nē.
Viņa aiziet, aizverot durvis. Bet es turpinu meklēt sludinājumus par istabu īri. Augustā piedzimst Gustavs. Mazītiņš, sarkans, brēcošs. Naktīs viņš raud. Rūdolfs ir dusmīgs — neizguļas. Paula ir greizsirdīga. Es uz darbu eju kā uz svētkiem. Līdz oktobrim sakrāju divu mēnešu īres maksai. Atrodu istabu kopmītnē — mazu, bet savu.
— Tu nopietni? — mamma stāv durvīs, kamēr es krāmēju mantas.
— Nopietni.
— Gustava dēļ aizej?
— Ne viņa dēļ. Visa dēļ.
— Mēs taču esam ģimene…
— Mamm, es jūs mīlu. Bet es vairs nevaru tā.
Tētis Mārtiņš klusē. Rūdolfs palīdz nest somas — vienīgais, kurš saprot.
— Es arī aizbraukšu, — viņš čukst. — Kad paaugšos.
— Labi mācies. Un aizbrauksi.
Istaba kopmītnē — četri metri uz trim. Vienvietīga gulta, galds, skapis. Un klusums. Dievišķīgs klusums. Pirmajā naktī neguļu no laimes. Mans. Viss mans. Neviens neieskries iekšā, neieslēgs gaismu, nesāks bļaut. Mamma Dace zvana katru dienu. Sākumā pierunā atgriezties. Pēc tam apvainojas. Pēc tam vienkārši stāsta jaunumus.
— Gustavs pasmaidīja. Rūdolfs dabūja piecinieku. Paula bērnudārzā stāstīja pantiņu.
Klausos, māju ar galvu. Bet atpakaļ nevelk. Ne kripatiņas. Pēc mēneša atnāku ciemos. Dzīvoklis šķiet vēl mazāks. Gustavs guļ vecāku guļamistabā, bērnu ratiņi aizņem pusi gaiteņa.
— Kā tev tur iet? — mamma Dace rosās, klājot galdu.
— Labi.
— Tajā būrī?
— Tas nav būris. Tā ir mana istaba.
Rūdolfs rāda kontroldarbu matemātikā. Paula karājas kaklā. Pat ilgojusies.
— Elīn, atgriezies, — čukst māsiņa. — Man bez tevis garlaicīgi.
— Es nākšu ciemos. Bieži.
Bet neatgriežos. Un neatgriezīšos. Vakarā, savā istabā, atveru piezīmju grāmatiņu. Rakstu plānu. Strādāt, mācīties neklātienē, krāt. Pēc pieciem gadiem — savs dzīvoklis. Kaut studijas tipa, kaut nomalē. Bet savs. Un, ja kādreiz man būs bērni — tikai tad, kad varēšu dot katram atsevišķu istabu. Tikai tā. Tāpēc ka mīlestība — tas ir brīnišķīgi. Ģimene — tas ir svarīgi. Bet cilvēkam ir vajadzīga vieta, kur viņš var pabūt pats ar sevi. Viens. Klusumā.
Mamma Dace to nesaprot. Saka, ka es domāju tikai par sevi un savām ērtībām. Varbūt tā arī ir. Ja neviens cits manā vietā par to neuztraucas, tad man pašai jāpadomā par sevi. Bet es vairs nekad nedzīvošu istabā, kur nav kur apgriezties. Kur katrs centimetrs ir uzskaitē. Kur privātums ir nesasniedzama greznība. Nekad.
Var būt mīloša ģimene, bet, ja trūkst vietas, kur pabūt vienam, tas rada izmisumu un vēlmi bēgt. Mīlestība un ģimenes saites nevar kompensēt privātuma un individuālas telpas trūkumu. Ikvienam cilvēkam, īpaši pusaudzim, ir nepieciešams savs stūrītis, lai viņš varētu justies kā indivīds, nevis tikai kā kolektīva daļa.
Rūpējoties par ģimenes “laimi” un piepildot savas vēlmes (radīt vēl vienu bērnu), vecākiem ir atbildīgi jānovērtē esošie resursi (dzīvojamā platība, finansiālā stabilitāte) un godīgi jāņem vērā šī lēmuma sekas uz katra ģimenes locekļa, īpaši vecāko bērnu, dzīves kvalitāti.
